Я -ан-юю н--ду---д-б-е.
Я т_____ н_ д___ д_____
Я т-н-ю- н- д-ж- д-б-е-
-----------------------
Я танцюю не дуже добре. 0 YA--a-t-yu-- n--du-h- dobre.Y_ t________ n_ d____ d_____Y- t-n-s-u-u n- d-z-e d-b-e-----------------------------YA tantsyuyu ne duzhe dobre.
Valoda, kādā mēs runājam, atkarīga no mūsu senčiem.
Bet arī mūsu gēni ir atbildīgi par mūsu valodu.
Skotu pētnieki ir nonākuši pie šada secinājuma.
Viņi izpētīja, kā angļu valoda atškiras no ķīniešu valodas.
Tā viņi atklāja, ka gēniem ir arī ir nozīme.
Jo gēni ietekmē mūsu smadzeņu attīstību.
Tas nozīmē, ka gēni veido mūsu smadzenes struktūŗas.
Tā mūsu spēja apgtūt valodu ir noteikta.
Divu gēnu variantiem ir izšķiroša loma.
Ja kāds variants ir nepietiekams, tad attīstas tonāla valoda.
Tad tonālā valodā runā tauta, kurai nav šis gēnu variants.
Tonālajās valodās vārdu nozīmi nosaka toņa augstums.
Piemēram, ķīniešu valoda tiek pieskaitīta tonālajām valodām.
Savukārt, ja šis gēnu varians dominē, tad attīstas cita valoda.
Angļu valoda nav tonāla valoda.
Šie gēni nav vienādi izdalīti.
Tas nozīmē, ka tās sastopamas dažādos biežumos.
Bet valodas saglabājas tikai tad, ja tās tiek nodotas tālāk.
Lai to izdarītu, bērniem jābū spējīgiem atdarināt vecāku valodu.
Tādēļ viņiem labi jāiemācas valoda.
Tikai tādā veidā valodu spēs nodot no paaudzes uz paaudzi.
Senāks gēna veids ir tas, kas sekmē tonālās valodas..
Tāpēc pagātnē bija vairāk tonālo valodu nekā mūsdienās.
Bet nevajadzētu pārvērtēt ģenētiskos komponentus.
Tos var tikai pievienot paskaidrojot valodas attīstību.
Bet nav atsevišķs gēns angļu vai ķīniešu valodai.
Jebkurš var iemācīties jebkuru valodu.
Nav nepieciešami gēni lai to paveiktu, bat gan ziņkārību un disciplīnu!